Ikviens, kurš kaut reizi ir mēģinājis iekurt krāsni vai pirts krāsni, pazīst to sajūtu: tikko iemeti pilnu klēpi malkas, bet tā jau pēc brīža “izkūpējusi” gaisā, neatstājot ne kārtīgu siltumu, ne ogles.
Kamēr pilsētnieki sūdzas par dārgo malku un biežo skriešanu pie krāsns, saimniece Sarma tikai pasmaida. Viņa zina, ka noslēpums slēpjas pareizā “arhitektūrā”.
Slepenais sagatavošanās posms – malkas sasildīšana
Pilsētnieki bieži grēko, ienesot malku no sala un uzreiz metot krāsnī. Sarma skaidro, ka malkai ir jāuzsilst līdz istabas temperatūrai vismaz diennakti. Ja krāsnī ieliek ledainu malku, pirmā enerģija tiek tērēta koksnes sildīšanai un ledus kausēšanai koksnes šķiedrās, nevis mājas sildīšanai.
Šis vienkāršais solis palīdz ietaupīt līdz pat 15% siltuma, jo krāsnij nav jātērē jauda “atsaldēšanai”.
Sarmas špikeris: Kuru malku izvēlēties?
Lai siltums turētos ilgi, ir svarīgi zināt, ko tieši tu liec kurtuvē. Sarma iesaka sekot šim sarakstam:
Ozols un Osis: Ļoti augsta siltuma atdeve, deg lēni un ilgi uztur karstumu.
Bērzs: Augsta siltuma atdeve, klasiska izvēle, taču prasa labu vilkmi (var radīt darvu).
Melnalksnis: Vidēja siltuma atdeve, bet izcili der “profilaksei” – tas palīdz tīrīt skursteni.
Priede un Egle: Zema siltuma atdeve, deg strauji un “šaudās” ar dzirkstelēm – drīzāk der iekuram, nevis siltuma uzturēšanai.
Vai režģis ir palīgs vai ienaidnieks?
“Daudzi pērk modernas krāsnis ar restēm un priecājas, cik spēcīgi tās deg,” stāsta Sarma. “Bet patiesībā režģis bieži vien ir siltuma zaglis.” Klasiskajā shēmā gaiss ieplūst no apakšas, liesmas uzliesmo kā lāpa, un ievērojama daļa siltuma kopā ar dūmiem burtiski izlido skurstenī.
Tāpēc daudzi lauku māju īpašnieki pāriet uz krāsnīm bez restēm. Tajās malka sadeg gandrīz pilnībā, un kurtuve jātīra tikai reizi dažos mēnešos. Vienīgā prasība – apakšā vienmēr jāatstāj vismaz 9 centimetrus biezs pelnu slānis. Tas kalpo kā izolācija, lai neizdegtu krāsns pamati. Bet, ja tavai krāsnij jau ir režģis, kā lielākajai daļai pirts krāšņu, jāizmanto citas viltības, lai neizmestu naudu vējā.
Saimnieces viltība: Aizdedzināšana no augšas
Lielākā kļūda ir mēģinājums krāsni iekurt no apakšas (papīrs apakšā, malka virsū). Sarma rāda metodi, kas apgriež visu kājām gaisā:
Apakšējais slānis: 3–4 pašas resnākās un blīvākās pagales, saliktas maksimāli cieši vienu pie otras.
Vidējais slānis: Vidēja izmēra malka.
Augšējais slānis: Sīki skaliņi, skaidas un iekurs.
Svarīgākais – aizdedzināt ir jāsāk no augšas. Uguns lēnām virzās uz leju: vispirms sasilst dūmvads un krāsns augšdaļa, tad pakāpeniski aizdegas vidējais slānis, un tikai pašās beigās – lielās pagales.
Process ir mierīgs, dūmu ir mazāk, un viena krava spēj noturēt karstumu no 3 līdz pat 5 stundām.
Viltība “zvaigžņu naktīm” un vilkmei
Sarma atklāj vēl vienu noslēpumu – kurināšana atkarīga no laika apstākļiem. “Kad ārā ir stiprs sals un skaidras debesis, vilkme ir daudz spēcīgāka. Šādās naktīs šīberis (aizbīdnis) jānoliek gandrīz ciet vēl par kripatu vairāk, citādi karstums burtiski ‘izskries’ skurstenī, pirms krāsns paspēs iesilt.”
Sāls triks skursteņa tīrībai
Lai siltuma atdeve būtu maksimāla, reizi nedēļā Sarma uz karstām oglēm uzmet sauju parastā vārāmā sāls. Tas palīdz “saēst” sodrējus, kas nosēdušies uz dūmvada sienām. Tīrāka krāsns silda efektīvāk nekā tāda, kas “apaugusi” ar kvēpiem.
“Mainot pierasto shēmu un aizdedzinot malku no augšas, malkas patēriņš sarūk par 35–55%,” secina Sarma. Tas nozīmē, ka malkas šķūnītis tukšosies divreiz lēnāk, bet mājās būs patīkams un noturīgs siltums.
